MĒS TOREIZ
2009.gada pavasaris Liepājas pirmsskolas izglītības iestādei „Saulīte” solīja pārmaiņas- esošās iestādes renovāciju un jaunas piebūves celtniecību.Tāpat kā gaida atgriežamies gājputnus, nezinot precīzu dienu, kad pirmo strazda dziesmu katrs no mums sadzirdēs, tāpat mēs – gaidījām vērienīgā projekta darbu uzsākšanu iestādē.
2009.gada 18.marts nāca ar pārmaiņu sākumu. Teritorijā drošības žogs, vīri kaskās un ierastajām bērnu čalām pievienojās motorzāģu rūkoņa. Bērzi pirmie atkāpās, lai dotu vietu jaunajai piebūvei.
Atceramies tās dienas satraukumu - bija sācies jauns posms iestādes vēsturē, kurš skāra gan darbiniekus, gan bērnus, gan viņu vecākus. Neziņa, trauksme, interese, cerības, sapņi – lūk, sajūtu kokteilis, ko baudījām savas pilsētas 384.dzimšanas dienā.
Guntiņa Ozola, iestādes medmāsa:
„Viss sākas. Lielie bērzi, kuri ir stādīti labiekārtojot teritoriju pēc iestādes atklāšanas 1965.gadā, daļēji tiek nozāģēti. Žēl, bet visam ir savs laiks...
Šeit ir nostrādāti gandrīz 30 gadi. Koki bija neliela auguma un priecēja ar savu košumu un zaļumu, bet gāja gadi, un tie aizsedza saules gaismu bērnu laukumiem.
Kaut saglabātu ozolu pie mazās grupiņas logiem...To vēroju gan pavasarī, gan rudenī, jo nevarēja noķert mirkli, kad tas nometa lapas rudenī, un, kad uzplauka pavasarī...”